Cilvēki, kas attīstījušies, lai justos lepni, jo lepnums palīdz jums gūt panākumus, saka pētījums

Iedomājieties, ka tas ir pirms 70 000 gadiem un jūs dzīvojat kopā ar citu seno cilvēku grupu. Jūs esat diezgan labi, lai izveidotu rokas asis, kas ir sajūgs šajā pūlī. Bet kādu dienu jūs saslimst, un jums šobrīd nav nekāda veida pārtikas. Vai jūs sēžat un cerat, ka Oogs parādīs jums kādu grubu, vai arī jūs atklājiet to, ka kā vietējais roku cirvis meistars ir visu interesēs, ka jūs nedzīvojat? Saskaņā ar nesen publicēto dokumentu PNAS ir lepnums par saviem talantiem ir cilvēka izdzīvošanas atslēga.

Jaunajā pētījumā pētnieki uzsver lepnuma evolūcijas nozīmi. Tā kā tas izrādījās tik izdevīgs mūsu senču izdzīvošanai, lepnums ir iebūvēts mūsu sugu bioloģijā. Ideja ir tāda, ka lepnums, kas aprakstīts dokumentā kā “neironu sistēma”, palielina indivīda pašcieņu, kas savukārt palielina šīs personas statusu acīs. Ņemot vērā šo statusu, Monreālas Universitāte un Kalifornijas Universitāte Santa Barbara pētnieki apgalvo, ka palielinās iespējamība, ka vietējā sabiedrība palīdzēs jums izturēt grūtības.

Citi pētnieki ir ierosinājuši šo teoriju iepriekš, bet, lai pierādītu, ka lepnums patiešām ir daļa no cilvēka dabas, komanda pētīja lepnumu par 567 cilvēkiem no 10 dažādām maza mēroga sabiedrībām Centrālajā un Dienvidamerikā, Āfrikā un Āzijā. Ja šo dažādu kultūru cilvēki līdzīgi novērtē lepnumu kā emociju, viņi raksta, tas norāda, ka lepnums ir „cilvēka adaptācija”:

Ja ir cilvēka-universāla sociālā vērtēšanas sistēma, tad scenāriji, kas pieskaras šai sistēmai, var radīt vienošanos starp kultūrām par to, kas ir vērts novērtēt un lepoties, un lepnums konkrētā kultūrā var sekot vērtēšanai citās kultūrās, neskatoties uz kontaktu trūkumu starp viņiem.

Komanda nejauši sadalīja dalībniekus “auditorijas” grupā vai „lepnuma” grupā, kuras abas noskatījās desmit scenārijus, kuros bija ietverti lepnumu izraisoši apgalvojumi, piemēram, „šai personai ir daudz prasmju” vai „šī persona var sevi aizstāvēt, lai cilvēki “auditorijas” grupā dalībniekiem jautāja, cik pozitīvi viņi vērtētu personu scenārijā, bet “lepnuma” grupā dalībnieki tika aicināti ieraudzīt sevi un norādīt, cik liels lepnums viņi būtu jūtama šajās situācijās.

Visās kultūrās cilvēki vienojās par to, cik lielā mērā situācija radītu lepnumu, kā arī par domu, ka lepnuma sajūta šajās situācijās bija pozitīva. Pētnieki skaidro, ka tas liecina, ka dažādām kultūrām un ekoloģijām ir tādas pašas “lepnuma vērtēšanas attiecības”.

Šis pētījums papildina arvien vairāk pierādījumu, ka lepnums ir pamata emocija, ko cilvēki ir attīstījuši, lai justos. „Visā manā darbā es esmu aizstāvējis (un atradu atbalstu) lepnuma evolūcijas adaptīvību,” Jessica Tracy, Ph.D. Britu Kolumbijas universitāte psiholoģijas profesors, kurš nebija iesaistīts šajā pētījumā, bet ir plaši pētījis lepnumu Apgrieztā >

Viņas pētījumi ir parādījuši, ka lepnums ir universāla, adaptīva cilvēka dabas daļa, un viņa apgalvo, ka tā ir cilvēka emocijas, kas attīstījušās, lai kalpotu sociālai lomai. Viņas grāmatā Lepojamies Tracy apgalvo, ka, lai gan lepnuma tumšā puse ir labi zināma, tā var veicināt radošumu, motivēt altruismu un pareizi izmantot prestižu. Izvairīšanās no „sliktas” lepnības, piemēram, pārāk lepns, lai atzītu kļūdas, un labā veida uzturēšana, šķiet, ir sagatavojusi cilvēkus un turpina to darīt.