Simulētie masveida izmiršana veicina robotu attīstību

$config[ads_kvadrat] not found

Week 10

Week 10
Anonim

Masu izmiršana izraisa paātrinātu evolūcijas tempu, vismaz pietiekami ilgu laiku, jaunu žurnālu publicēšanu žurnālā PLOS One demonstrē. Šī teorija pirmo reizi tika peldēta evolucionārajā bioloģijā atpakaļ 90. gados, bet tajā laikā nebija iespējams pierādīt neko bez daudz munīcijas. Tagad ir.

Teksasas Universitātes datorzinātnieki Austinā - Risto Miikkulainen un Joel Lehman - izveidoja pastaigas robotu, kas ieplānots staigāt tik tālu, cik iespējams, simulācijas.

Mākslīgie neironu tīkli, kas kontrolēja kājas, var attīstīties paaudžu laikā. Katru tik bieži pētnieki ieviesa izzušanas notikumus, kas iznīcināja 90 procentus iedzīvotāju. Palielināts izmiršanas gadījumu skaits (no nulles līdz kontrolei, līdz iznīcināšanai ik pēc 1000 paaudzēm) nozīmēja, ka robotiem bija “evolvability”, ko mēra kā fenotipisku variāciju.

Šādu evolūcijas / izzušanas metodi varētu izmantot, lai noskaidrotu labāko veidu, kā uz Marsa vai ar mīnu laukiem nokļūt pastaigas roboti.

Vēl plašākā mērogā šī teorija labi apliecina dzīves nākotni. Klimata pārmaiņas nogalina sugas līdz vietai, kurā mēs varam būt sestajā izmiršanas vietā - kas nenoliedzami ir slikta ziņa mums un daudzām tagad dzīvojošām sugām, bet ne visa dzīve spēs spiest spaini. Un šurp pietiekami ilgi un pietiekami grūti (piemēram, ļoti ilgi) šajā nezāļu planētas, un izredzes, ka tas atkal kļūs par dārzu.

Ir dažas idejas, kāpēc: mazāk strādnieku vai plēsoņu pēc stresa periodiem vai noteiktu gēnu, kas būtu zaudējuši lielāku pūli, noturība. Protams, kalnu giboni no Discovery Channel brīnišķīgā 2002. gada drudža sapņa Nākotne ir savvaļas iespējams, nav apkārt, bet vēl mazāk ticams ir tas, ka pāris miljoni gadu no šī brīža Zeme ir pilnīgi neauglīga.

$config[ads_kvadrat] not found