Vad händer om vi atombombar en stad?
Satura rādītājs:
Vai jūsu partneris vēlas vairāk vietas? Nepieciešamībai pēc vietas nav jābūt sliktai. Tas viss ir par to, ka jāievēro viens otra robežas un jāpalīdz viens otram augt kā indivīdam, vienlaikus paliekot kopā kā pārim. Izlasiet šo stāstu, lai saprastu vairāk par to.
Noklikšķiniet šeit, lai izlasītu ievadu: Nepieciešama vieta jūsu attiecībās?
Es devos uz darbu, visu laiku domājot, ko viņa darīs. Bija paredzēta kāzu d-diena. Es viņu uzsaucu. Nav atbildes. Tas pats, nākamās piecas reizes pēc kārtas. Viņai jābūt aizņemtai.
Es pēc pusdienām viņai atkal piezvanīju. Viņa atbildēja uz savu kameru, un viņa pavadīja savus draugus, lieliski pavadot laiku. Mēs runājām par lietām un mīlestību un to, cik ļoti man pietrūka viņas un vēl vairāk. Vēss drizzle mīlestībā.
Man tā bija aizņemta diena darbā, tāpēc pēc darba vēlreiz piezvanīju viņai, dodoties atpakaļ mājās. Piecu minūšu zvans. Bija labi ar viņu parunāt. Tas man lika justies jauki. Un man viņas pastāvīgi pietrūka. Nezinu kāpēc.
Vakariņas. Zvaniet. Piecas minūtes. Viņa bija vakariņu vidū. Pēc tam es guļu gultā. Priecīgas domas brauc man prātā. Vakariņas, pusdienas, nelieli roku aizdari, jauki skūpsti un daudz kas cits. Es viņai tekstu. "Jautājums: kas puisim jādara, ja viņam ļoti pietrūkst meitenes, un tomēr viņš nevēlas zvanīt, jo jau daudz zvana?" Nav atbildes. Es tekstu vēlreiz. Stundu vēlāk es saņēmu no viņas ziņojumu. Viņa bija gultā ar draugiem, grasījās iet gulēt. Es nosūtīju viņai muguru. Es gribēju dzirdēt viņas balsi. Man tik ļoti pietrūka. Pēc pusstundas īsziņu saņemšanas un nepatikšanas, lai piezvanītu vēlāk, viņa man piezvanīja. Viena minūte. Ātrs mīlestības uzplaiksnījums. Pietiekami labs. Es devos gulēt.
Nākamajā dienā viņa bija birojā. Es viņai piezvanīju pēc pusdienām. Viņa bija tikusies ar dažiem saviem klientiem. Viena minūte. Mani arvien vairāk satracināja sēnes trūkums manā dzīvē. Jebkurā gadījumā vienmēr bija laika tērzēt vēlāk naktī. Man bija ātras vakariņas un es viņu pasauca pāris stundas pirms tā laika, kad parasti viņai zvanu. Viņa bija vakariņu vidū kopā ar ģimeni. Es piekārtoju. Pulksten divpadsmit. Viņa sauca mani. ES biju laimīgs. Dažas minūtes pēc zvana, un es vienkārši zināju, ka kaut kas viņu traucē. Viņa gribēja piekārt!
Pēc dažām minūtēm pļāpāšanas, savvaļas metieniem tumsā un pēc divdesmit jautājumiem es uzzināju, ka mani nomoka nemitīgais aicinājums. Un tad es dzirdēju vissliktāko, es biju pārāk neveikls !! Tajā naktī tas nelika mīlestību, tas bija posts. Pēc viņas teiktā, es necienīju viņas telpu. Bet es to izdarīju. Es tā arī izdarīju. Es viņu vienkārši palaidu garām. Daudz. Viņa domāja savādāk.
Viņa atkārtoja, ka ir skaidri norādījusi, ka man nevajadzēja viņai piezvanīt šo divu dienu laikā, kad viņa tikai gribēja viņas privātumu. Bet divas veselas dienas man bija par garu, es lūdzu viņu. Viņa aizrāvās ar stāstu par to, ka es viņu neievēroju un dod viņai vietu. Es iestrēdzis ar mīnu. Man pietrūka viņas. Saruna turpinājās pāris stundas, taču bija vairāk klusuma skaņu nekā priecīgas ķiķināšanas. Un katrā no šiem klusajiem brīžiem, kad es dzirdēju tikai smagu elpošanu un sirdsdarbību, es pamanīju paniku.
Un kaut kur pa vidu bija Čārlijs no filmas “Good Luck Chuck”, kad viņš kļūst aizķēries ar Džesiku Albu. Kad es pirms dažiem gadiem noskatījos šo filmu, es domāju, ka tā ir jautra un ārkārtīgi muļķīga. Bet ar tālruni rokā un nepatīkamu elpu skaņu es nevarēju palīdzēt, bet mani apvainoja fakts, ka es esmu tas puisis!
Es viņai teicu, ka man žēl. Viņa negribēja klausīties. Man bija sirds sagrauta. Viņa izjuka. Un piekara. Un neatzvanīja. Es maigi noturēju tālruni. Es vispirms sejā iekritu spilvenā. Es aizturēju elpu. Es nemirstu. Es pamodos nākamajā rītā. Es turējos pie sava spilvena kā primāts siltumā. Jeez, par skaļu raudāšanu! Es to izmetu.
Es gribēju ar viņu runāt. Bet es arī gribēju, lai viņa zina, ka es viņu cienu. Es viņai tajā naktī atzvanīju. Viņa atcēla manu zvanu. Un man paziņoja, ka viņa nejūtas kā tajā naktī runājusi. Man likās, ka visa lieta ir traka. Pēc trim dienām es viņai piezvanīju pēc vakariņām. Viņa atbildēja uz savu tālruni. Dažas minūtes runājām kā draugi. Un tad viņa teica, ka pēdējās dienās ir daudz domājusi par mani.
Viss, ko es gribēju kliegt, bija: “kāpēc tu man nezvani, ja tu mani nepalaistu garām, it īpaši, kad es šeit mirstu?!” bet es labāk zināju. Es runāju tāda cilvēka tonī, kurš bija izturējies pret karu, tomēr šķita netraucēts. Man pietrūka viņas. Es viņai to teicu. Mēs atkal sataisījāmies. Es atvainojos. Viņa iesmējās. Vai tas bija drizzle, kuru es varēju just kaut kur galvas aizmugurē? Vai tas bija manā sirdī? Es smējos atpakaļ. Mēs bijām atpakaļ. Es jutos kā Supermens. Es tikai gribēju nomainīt bikses un apakšbikses!
Zvans ilga līdz pieciem rītā. Un tad mēs trāpījāmies attiecīgajās gultās. To piecu nepāra stundu laikā, par kurām mēs runājām, bija lijis, pērkons un izmetis mīlestības kaķus un suņus, kā arī kaislības krusus. Viss jutās tik labi, jutos piedzērusies. Es pamodos pļāpājusi agri nākamajā rītā. Mana šūna mani pamodināja. Tas bija viņas aicinājums. Vai varēja būt labāks pamošanās veids? Mēs runājām desmit minūtes un pēc patīkamas sarunas mēs skūpstījāmies viens ar otru. Un es viņai apsolīju, ka piezvanīšu viņai tajā naktī.
Tas notika pirms dažām dienām, un tagad, kad es par to domāju, varbūt viņa bija mazliet par skarbu, bet viņai bija taisnība. Un varbūt arī es biju mazliet pārāk neveikls. It īpaši, kad viņa man bija teicis, ka divas dienas viņu neaicinu.
Varbūt tieši to mēs saucam par līdzsvaru dzīvē. Man agrāk ir bijušas dažas draudzenes, bet nekad nav bijis laika, kad kāda no viņām mani izmestu, kad es iebruktu viņu telpā. Esmu apdomājusies, lai viņā ieklausītos, un viņa ir skaidri norādījusi, ka es varu viņai piezvanīt, kad vien vēlos, tik ilgi, kamēr dodu viņai vajadzīgo vietu, kad viņa to prasa. Es esmu foršs ar to. Es dodos ārā ar katra vīrieša sapņu randiņiem, meiteni, kura ir tieši pretēja neveiklajai, bet kaut kā es tomēr vēlos, lai viņa būtu mazliet neķītrīgāka! Bet hei, varbūt tad es tikai gribētu, lai viņa nebūtu.
Tagad esmu laimīga un visi atkal iemīluši. Es tikai šodien skatījos veiksmi Čaku. Jūs kaut kā zināt, Čārlijs nešķiet tik slikts puisis.
Galu galā viņš bija iemīlējies tikai virs papēžiem, vai ne? Tā bija arī es.
Kā jūs zināt, vai esat piedzēries? Pētījums atklāj, ka tas ir atkarīgs no tā, kas jūs esat apkārt
Aplūkojot bāru, klubu vai kosmosa kuģi, var būt grūti novērtēt savu dzērumu pēc dažām rozes kārtām. Jūsu prātīgajam draugam ir sajūta, ka jūs varētu būt haoss, bet grupa, kas tuvojas tuvumā, ir atgādinājums, ka, iespējams, jūs varēsiet veidot. Pētījums, kas publicēts pirmdien, apstiprina cilvēku tendenci ...
Vai jūs ticat mīlestībai vai arī esat no tās atteicies?
Vai jūs ticat mīlestībai vai jūs to ienīst? Uzziniet, kas dažiem cilvēkiem liek nepatikt mīlestībai, bet citi visu laiku bezpalīdzīgi iemīlas.
Kā izvēlēties pareizo atsitiena meiteni, kura nebūs pārāk pieķērusies
Ja jūs meklējat atsitiena meiteni, jums tas jāizvēlas uzmanīgi. Pēdējais, ko vēlaties, ir meitene, kas pēc vienreizējas satraukuma pasludina savu mīlestību pret jums.