Es nozagu sava drauga vienas nakts stendu!

Cik daudziem no mums ir bijusi iespēja tuvināties meitenei no zila? Vai jūs kādreiz esat sarakstījies ar drauga draudzeni? Rejs Kenzo nedomāja, ka viņš jutīsies drūms ar drauga vienas nakts stendu līdz brīdim, kad notiks brīdis, kas atdzīvināja viņa mežonīgāko fantāziju!

Vienas nakts stendi ir katra cilvēka sapnis, vai ne? Es nekad neesmu saskāries ar puisi, kurš kādreiz ir domājis, ka viena nakts ir sūkusi. Es nedomāju, ka kādreiz to darīšu. Ir pagājuši daudzi gadi kopš dienas, kad man vispirms radās īslaicīga doma satikties ar krāšņu sievieti, kura nonāk man aizmugurējā sēdeklī, un tad mēs ar satracinātu kaisli skūpstāmies viens ar otru, un tad es pavadu daudzas dienas atlikušajā mūžā, domājot par viņu un prātoju, kāds varētu būt viņas vārds.

Tā fantāzija man joprojām ir dzīva. Es tikai gribēju piedzīvot vienu pusdienlaiku naktī, pirms es kļuvu pārāk veca, un man bija jāmaksā par šādiem trim. Pēc dažām stundām plāni ritēja, un mana augstā bumba tika novietota.

Mūsu jaunā mēnessgaismas sestdienas vakars sākās, kad naktskrekli sāka dzert dzērienus un pārtiku. Trīs no maniem labākajiem pumpuriem un es biju nolēmis rīkot ballīti, un, par laimi, šis plāns, atšķirībā no visiem citiem, netika izspiests. Nodoms bija vienkāršs. Mērķi bija vēlami. Un bija divi no tiem.

Sviniet garo nedēļas nogali ar vienīgiem nodomiem par ieklāšanos. Otrkārt, laipni lūdzam vecos draugus, kuri ieradās mūs apciemot no tālu, tālu tālu valstības, kur viss, ko mēs bijām plānojuši naktī, bija norma.

Tomēr labā daļa bija tā, ka šiem draugiem nebija ne jausmas par mūsu nakts naktī plāniem, un viņi bija satriekti par uzņemšanu dzīvnieku fermā. "Mums ir gari un jums ir savs, nakts ir jauna, un tā mēs visi esam!" mēs dzirdam Biliju, piedzērušos bezrūpīgo saimnieku, kurš sāpīgi skaļā mikrofonā rūc. Skumjākā viņa stāsta daļa bija tā, ka viņš tika izšķiests 20 minūtēs ballītē, kad viņš izaicināja uz tekilu. Un ar to beidzas viņa nožēlojamā daļa stāstā.

Mēs izvēlējāmies viņa gultiņu, jo viņam bija milzīgs jumts (man patīk privātums brīvā dabā, atgādina manas sapņu penthouse), tenisa korta lielums, un viņš dzīvoja viens pats. Tas bija augstāks nekā lielākajā daļā māju tuvumā. Lielisks iestatījums cilvēkiem, kuri vēlas mēnessērkšķēšanu vai karotēšanu zem mēness, vai labi pavadīt mēness gaismā ar zvaigznēm pīpētājiem un nedarot nekādu kaitējumu. Ballīte bija nelaba, visapkārt valdīja dīvaina rijība un steidzīgi tika ieviesti jauni pasākumi, pirms nebija par vēlu, jo vairums vīriešu un sieviešu tajā naktī negribēja gulēt vieni. Un viņi zināja, ka nakts rītausmā gaida pēdējo nelūgto viesi.

Mūzika bija pareiza, un tas daļēji bija saistīts ar faktu, ka es izvēlējos melodijas. Es gribēju strādāt sievietes ar mūziku. Kādam bija pienākums pamanīt, ka man patīk labās melodijas, un trāpīja man. ES cerēju. Un tad, B plāns, man bija sava augļa ruma štancēšana dāmām. Un par laimi, tajā naktī tas garšoja karsts! Un lielākā daļa sieviešu bija tieši tur, uzņemot vairāk sava punša. Un es apmainījos ar dažiem skatieniem. Jauki!

Neviena no sievietēm tomēr nezina, ka manam augļu punčam nav augļu! Viss, kas tam bija, bija kokss, cukuroti augļu koncentrāti un tas, kas palika aizmugurē, ledusskapī. Pāris apelsīnu, banānu, ābolu un sauju vīnogu. Bļodas dekorēšanai izmantoju visus augļus. Dažas dāmas spēlējās droši ar koksu, un dažas satikās ar citām meitenēm un aizdedzināja dziesmas. Nekad neesmu sapratis, kāpēc meitenes piedraud mierīgi viena ar otru, kaut arī piedzeras, bet, ziniet ko, man tas īsti neinteresē, jo tas ir vienkārši pārāk karsts!

Ar visu mūsu prātā novēroto uzmanību mani draugi un es stāvējām stingri, domājot par shēmu. Gaisā bija vienas nakts stends, mēs to varējām sajust. Mēs skenējām īso ballīšu dzīvnieku horizontu. To bija tik daudz, un visa veida, sākot no hiēnām, grifiem, tīģeriem, lauvām līdz zirgiem, buļļiem un kazām. Un tad neaizmirsīsim manu draugu Džimu. Viens no četriem musketieriem, kas tajā naktī vēlējās būt “nakts braucējs”.

Bija auksta nakts, bet likās, ka nevienam tas nerūp. Istabas pārkarsēja nevis nojumē esošais sildītājs, bet gan slīpējumi, kas iznesa kaisles dzirksteles. Vieta silda, un viss, ko es varēju iedomāties, bija pukstēšana un slīpēšana. Visur, ko redzēju, bija vairāk miesas nekā auduma. Viņiem nebija mājienu par piesardzību, jo nebija liekulīgu censoņu dēļu vai dzēlīgu spiegu izciļņu. Tas bija tīri jautri. Nav nepieciešama PG. Gaisma bija viegli izplūduša, un istabas bija dūmakainas, kas, man jāsaka, radīja tikai pareizo noskaņu.

Es skatījos apkārt, neatvēlot laiku kontaktu nodibināšanai. Man bija darbs. Man joprojām bija jāpārdzīvo daudz laika, lai mana maiņa beigtos. Es biju ballītes dzīve (es jūtos kā Dievs?). Es biju bārmenis un dīdžejs, vērpjot maisījumus, kratot kokteiļus vai ņirgājoties par dāmām (es tomēr jutos kā Dievs!). Par laimi tas nozīmēja, ka es biju atbrīvots no tīrīšanas nākamajā rītā. Bet vai ar tik ierobežotu laiku un āķiem, kas notiek man visapkārt, vai es varētu dabūt saldu saldu desertu? Laiks man iztecēja acu priekšā, bet Tagu uz plaukstas locītavām es gandrīz pusstundu biju aiz letes.

Manam draugam Džimam vajadzēja darīt mazliet šo kokteiļu gatavošanu un kompaktdisku žonglēšanu, bet acīmredzot viņš varēja kādu aizķerties agrāk. Viņš bija sējis nedēļu un viņš šovakar gribēja novākt ražu.

Stāstā ienāk Džūdija. Džūdija. Meitene. Viņai bija dzīvs draugs, kam piemita blēdis, tāpēc tas nodrošināja, ka mēs nokļūsim nopietnā krāpšanā, ja mans draugs Džims aizķersies ar savu apakšveļu kaut kur citur, bet sarīkos viņa džekus. Tajā pašā laikā mums bija jāuztur sava reputācija, pretējā gadījumā pēc šīs dienas vairs nebūs “atvērtās sezonas”. Bet kārdinājums ir iekāres sakaru atslēga.

Mēs uzdāvinājām saviem neapdomīgajiem musketieriem alter-ego un nolēmām to meklēt. Vismaz Džims darīja. Viņš viņu bija pamanījis jau iepriekš citā ballītē. Tā arī es. Pat es nevarēju aizmirst tās jaukās, tomēr koķetās acis, tās sulīgās lūpas ar nerātno smaidu un viņas debesīs sūtītās miesas. Tad kāpēc tieši Džims sit viņu un nevis es? Es biju papīrs. Viņš bija šķēres. Es pazaudēju spēli Rock, Paper and Scissors.

Par savu “mīlas dzīvi” es redzu meiteni, bet reizēm es apjuku, ja mēs patiesībā redzam viens otru vai arī pārvērtāmies par brāli un māsu! Kas ir palicis pateikts? Tas ir tik dziļi, kā var iegūt skaidrojumu. Par ballīti tā bija dzīva, spārdījās un noritēja gludi. Deju grīda bija aizņemta ar aktivitātēm, kas regulāri dejojot varēja padarīt sārtu sārtu. Es varēju redzēt Džimu, viņš dejoja. Ar dievieti. Viņi slīpēja un žņaudzās un zaudēja savā mazajā pasaulē. Vecais suns Džims bija iemācījies dažus jaunus trikus. Un tam noteikti ir jābūt nostrādātam. Es zināju, ka nepaiet ilgs laiks, līdz viņš viņu aizvedīs augšstāvā vai uz terasi.

Diez vai man bija tāda doma, kad ieraudzīju viņu turam viņu aiz vidukļa un lūdzam viņu iet kopā ar viņu. Likās, ka viņa pretojas, taču ļauns laimīgais smīns atdeva viņas slēpto piekrišanu. Es smējos, ielēju sev dzērienu, papurināju galvu un pacēlu tostu: “Tur tu ej, Džim, puisīt, vēl viens iecirtums uz tava gultas staba!”

Es biju aizņemts ballītē, runāju ar dažiem veciem draugiem, kad viņi pie manis nāca pēc ugunsdzēsības ūdens un cigaretēm. Es arī tērzēju ar citiem viesiem, no kuriem dažus es vēl nebiju satikusi. Bija pagājušas piecpadsmit minūtes pēc tam, kad Džims uzkāpa, kad kāds no maniem draugiem ienāca jaunumos pēc svaiga gaisa iegūšanas ārā pie balkona. Viņš pastāstīja, ka redzējis, kā svešinieki trampa uz ielas pie lampas staba. Viņiem likās draudīgi, vai tieši to viņš teica. Es palūrēju ārā, pavelkot loga slēģus labajā pusē un ieraudzīju Bobu. Stāstā ienāk Bobs.

Bobs. Ne Bobs Celtnieks. Tas bija Bobs. Bobs draugs. Ar dažiem viņa satriecošajiem draugiem. Viņi izskatījās tā, it kā būtu atnākuši kauties, un es precīzi zināju, kāpēc. Vērpjot iekļūst parauglaukumā. Gabals sabiezē. Bobs. Viņš ir Džūdijas draugs. Džūdija, labi, ka viņa ir tā meitene, kura gatavojas izšķirties ar Džimu, pēc labākā drauga.

Es skrēju augšā, lai brīdinātu Džimu. Virs bija četras guļamistabas. Es pļāpāju pa visām durvīm. Es tos visus atradu aizslēgtus no iekšpuses. Balsis, kas man atskanēja, nebija no Džima. Uz brīdi mans prāts izplūda, un jautājumi man iečukstēja galvā. Kur ellē viņš bija? Ko velnu man vajadzēja darīt? Es visu šo laiku biju naktssargs un arī diezgan prātīgs. Tomēr es vienkārši nevarēju domāt.

Nesaņemot atbildi, es devos uz terasi, kas bija pēdējā iespēja. Es viņus nemanīju, kad uzkāpu, kas viņiem būtu devis pietiekami daudz laika, lai mainītu savu nostāju, kas acīmredzami bija kompromitējošs. Es viņus iesaucu noslēptos toņos. Es nevarēju riskēt satraukties vai brīdināt visus par jūdzi, stiepjot ķēdi. Džims uzmeklēja, sašutis un apjucis, tāpat arī Džūdija, kura atradās zem viņa. Viņa gandrīz kliedza. Kaut kā Džimam izdevās aizvērt muti, izjūtot steidzamību. Es negribētu ienākt palūrēt bez iemesla. Jā, pareizi!

Es visu izskaidroju, kamēr viņi sāka kārtot savas drēbes. Viņa bija pārakmeņojusies un dreboša. Es biju prātīgs un varēju domāt pareizi. Es teicu Džimam, ko darīt. Džimam bija visas ausis. Es viņam teicu, lai iet kopā ar dažiem maniem draugiem un runā ar tiem puišiem. Viņam vajadzētu izskaidrot, ka viņas nav šeit, un starp viņiem nekas nenotika. Viņam pat jāaicina Bobs un viņa draugi iekšā, lai viņi viņam ticētu. Džims gāja lejā. Turu īkšķus. Es paliku atpakaļ pie Džūdijas. Viņa bija gandrīz līdz asarām, pārbijusies un dreboša.

Neizprotot, ko es daru, es pievilku viņu pret mani un turēju viņu nomierināt. Viņa pasapņojās un cieši apskāva mani. Viņa bija tik smalka, cik stipra. Iespaidīgi. Es viņai turpināju stāstīt, ka viss bija kārtībā. Un tad es kļuvu bruņniecisks. Es zvērēju, ka neļaušu, lai kaut kas viņu ievainotu vai apkaunotu. Viņas asaras izžuvušas, un viņa man uzrādīja visskaistāko smaidu, un acis dzirkstīja ar asarām, kas atspoguļoja mēnesnīcu. Viņa bija tik neaizsargāta un delikāta, es prātoju, vai viņa izkusīs manās rokās.

Steigas brīdī viņa vēl nebija viss saģērbta. Viņa izskatījās tik vilinoša un apburoša. Cīņa par romantiskiem smaidiem un mīļu instinktu. Viņa dziļi ieskatījās man acīs. Es izvairījos no viņas skatiena, jo tas mani padarīja neērtu un tomēr uzbudināja. Viņa ar mazajām rokām turēja manu seju, pievilka mani pret sevi un noskūpstīja mani. Vai viņa bija piedzērusies, vai arī bija iemīlējusies manī un manā bruņniecībā? Tas bija ātrs peck. Es aizvēru acis, to nesaprotot. Un tad es tos atvēru. Kad es atkal redzēju viņu, es nevarēju palīdzēt, bet atkal pievilinu viņu un noskūpstīju viņu. Viņa nepretojās, viņa noskūpstīja mani atpakaļ un turējās pie manis, kad es skrēju ar rokām man uz muguras. Tajā vēsā naktī viņa jutās tik mīksta un silta manās rokās.

Pēkšņi gaiss jutās siltāks, tāpat kā es. Manas bikses jutās sašaurinātas. Ak, mans dievs! Es turpināju sev teikt: “Šī ir Džima meitene… Džima… Tava labākā drauga…” Es aizvēru domu. Pirms es kaut ko vairāk varēju pateikt, mēs atkal noskūpstījāmies. Tajā laikā es nometu savu sargu un labo sirdsapziņu. Otra balss manā galvā kliedza. "Kas pie velna! Jūsu vīrišķībai būs kauns, ja tik dieviete netiek pielūgta šādā naktī! ” Pāris nākamos mirkļus es nezināju, kas mēs esam, ko mēs darām un kas notiek!

Viņas kamera zvanīja, desmit minūtes pēc mūsu kaislīgā kopā būšanas mirkļa. Tas mani uzjautrināja vēsā naktī. Tas bija Bobs, uzmācīgais draugs, kurš uzbruka manai iespiešanās vietai. Es biju sadusmojusies. Es sapratu, ko Džimam vajadzēja just, kad pārtraucu viņus uz izstumšanas robežas. Bet vai vainīgais bija Bobs vai Džims? Mēs bijām tie, kas pārkāpj kāda cita teritoriju, bet kurš to būtu domājis tādā laikā kā šis. Man bija vienalga, vai viņa bija kāda cita meitene.

Tagad viņa bija mana. Es paskatījos uz margām un redzēju, kā Bobs Draugs izceļas uz ielas, turot pie kameras, sarunu ar savu meiteni. Un blakus viņam bija Džims, nabaga Džims! Viņa pastāstīja, ka viņa guļ drauga vietā un karājas. Viņa ķiķināja, kad es izlikos, ka tuvumā paceļu puķu podu, un met to pa labi uz viņa lielo galvu, lejā zem mums. Arī viņa varēja redzēt, kas notiek lejā, kad viņa nāca man blakus un sekoja manām acīm. Es viņai aizdedzināju cigareti, bet, dodoties tuvāk, es nevarēju no viņas atrauties un mēs nokļuvām atpakaļ tur, kur bijām pametuši. Tas ilga labu pusstundu, vai tas bija vairāk. Es nevarēju pateikt. Man bija vienalga!

Tā bija mežonīga nakts, un vai es kādreiz varēju aizmirst šo pieredzi uz terases? Džūdija un es zinājām, ka tas tikko notika un nekad vairs neatkārtosies, jo rītausmā mēs pievienosimies pasaulei un tās dīvainajām tradīcijām. Un tas to padarīja tik īpašu. Es čukstēju viņas ausīs ģērbjoties, ka nenožēloju to, ko izdarījām. Viņa nosarka un atbildēja. "ES arī"

Mēs braucām ar galvu uz leju, līdz nonācām pie garāžas, kur es biju novietojis savu mašīnu. Džims bija kopā ar Bobu un viņa draugiem iekšā, ballītē. Viņam izdevās pārliecināt viņus iekļūt un, protams, pakratīt kājas! Viņš bija ace runātājs. Atpakaļceļā uz viņas vietu mēs daudz nerunājām. Viņa izbaudīja vēsmu matos un ķiķināja, ik pa laikam paskatoties uz mani. Viņa izskatījās krāšņi, kā mirdzēja mēness gaismā.

Viņa man pajautāja, vai man nav draudzenes. Es atbildēju apstiprinoši. “Ja Anne, mana meitene, zinātu par to, viņa izpūstu manas smadzenes”. Viņa teasingly pasmaidīja. It kā viņa būtu saņēmusi mājienu, kas kaut kur man prātā ievilkās, viņa izstiepās, turēja manu roku, kas atradās pie stūres, un pārliecināja mani neuztraukties. "Tas ir forši, mūsu mazais noslēpums, " viņa teica.

Mēs nokļuvām viņas vietā. Viņa pateicās man ar garu skūpstu ar labu nakti. Kū! Kas par nakti! Cik lielisks ceļojums amatieru bārmeņu wannabe DJ. Es braucu atpakaļ uz ballīti, piespraužot un pārliecinot sevi, ka tas nav sapnis. Es joprojām jutu, ka esmu transā. Tas tiešām notika. Manas kājas jutās kā želejā. Tiklīdz es nokļuvu ballītē, es pastāstīju Džimam par notikušo un smīnēju atvainošanos. Džims paskatījās uz mani un vēlreiz pasmaidīja. "Tātad jūs aplaupījāt manu vienas nakts stendu, vai ne?"

Es tiešām to izdarīju. Un es atbildēju: “Man no rīta nav jādara trauki. Un. Es saņēmu desertu! ”