Vai jums vajadzētu justies vainīgam par krāpšanos?

Kāpēc pēc vīra vai sievas krāpšanās mēs jūtamies vainīgi? Vai ir pareizi justies vainīgam vai brīnīties, kāpēc apstākļi noveda jūs pie dēka? Izpratne par to, kāpēc jūs krāpāties, un tā pieņemšana ir vislabākā pēda uz priekšu, saka Laura Šīne.

Es varu atcerēties nesen notikušu starpgadījumu, kurā ir iesaistīts kāds labs draugs. Viņa sauca un gribēja pārnākt. Pēc dažām minūtēm sarunā viņa paklanījās man tuvāk un ar mitru degunu man pastāstīja par to, kā viņa izdarīja lielu kļūdu un pavadīja nakti pie vīrieša, kāda, kurš nebija viņas puisis.

Acīmredzot viņa man teica, ka viņi ir izgājuši iedzert un pakratīt kāju, un lietas vienkārši gāja no rokasspiedieniem līdz roku turēšanai, lai turētu-ko-ko vari.

Es apliku viņai rokas un teicu, lai viņa par to daudz nedomā, un ka tā ir vēsture (lai gan es viņai neteicu, ka vēsture šad un tad atkārto sevi). Pēc stundas viņai šķita, ka viņa jūtas daudz labāk.

Mēs mazliet tērzējām, un viņa nolēma pacelties. Mēs apskāvāmies pie durvīm, un viņa man ieraudzīja lielu smīnu un pamāja. “Liels paldies jums, Laura, Dievs zina, cik jutos vainīgs, līdz tu man lika justies labāk…”

Kas?! Tagad tas mani izjauc. Kad attēlā parādījās vainas apziņa? Vai viņa bija šeit kopā ar mani, tikai lai pārliecinātu sevi, ka viņa ir ievainotā un sagrauta attēlā? Viņa piegāja pie manis, lai būtu pārliecināta, ka tas, ko viņa izdarīja, nebija nekas nepareizs, un tā visa bija kļūda!

Bet kurā brīdī tā bija kļūda? Viņa bija kopā ar šo puisi visu nakti un, iespējams, dienas pirms neizbēgamā un gaidītā atgadījuma. Kā viņa varēja neredzēt to, kas nāk? Viņa bija pieminējusi, ka ir zaudēta miglā un nezina, kas notiek, līdz nebija par vēlu, līdz tika izdarīts akts. Es klusi pieņēmu šo paziņojumu.

Bet izliekas, ka viņa ir šis pazaudētais kucēns, kurš nezināja, kas notiek uz paša ķermeņa, un aizmirst visu, kas notiek visapkārt, un tad sauc to par kļūdu?! Tas bija moronisks stulbums vai klibo metiens izpirkšanā.

Par visiem vārdiem, kurus viņa izšķērdēja, runājot par savu patieso mīlestību, savu puisi un to, cik ļoti viņa viņu mīlēja, un par to, cik slikta bija šī atgadījuma kļūda, viņa bija un joprojām domā tikai par sevi, bet tikai par sevi. Viņa bija savtīga, izveicīga. Viņai radās kārdinājums uzzināt, kā tā jutīsies, izpētīt iespējas ārpus attiecībām. Viņa gribēja nobaudīt sakāmvārdu aizliegtos augļus. Acīmredzot visus šos gadus viņa nebija devusi, kamēr viņa devās kopā ar savu puisi, bet pēc tam cerības uz pārmērīgu orgasmu un kārdinājumiem lika viņai ceļgaliem sarauties.

Viņa varēja saukt šo sastapšanos, ko vien vēlas, īslaicīgu amnēziju vai miesīgu prāta bloķēšanu, vai kā citādi, ko viņa gribētu saukt. Bet viņa nebija nekas cits kā savtīga, un viņai nerūpēja neviens cits kā viņa. Un vissliktākajā daļā viņa meloja sev, pārliecinot sevi, ka meli ir mūžīgā patiesība. Un labākā daļa viņai, tas strādāja!

Viņa nekad nedomāja par neko citu kā tikai par jūtām un aizkavējās pie izpirkšanas. Viņa bija vērsta uz sevi, bet hei, kas tam par ļaunu? Mēs visi esam uz sevi vērsti cilvēki, kuriem rūp nekas cits kā mūsu pašu laime. Vēsture mums ir parādījusi pietiekami, lai šo prasību ratificētu.

Bet nervozs jautājums, kas man satrauc galvu, ir tas, ka viņa ir savtīga, un viņai par to nav ne mazākās nojausmas. Viņa gribētu atgriezties sava mīļākā rokās, duļot viņu ar lielāku mīlestību un atkal un atkal sev atgādināt, ka tā nav viņas vaina. Viņa bija tikai klusa skatītāja nereālā milzīgajā notikumā, kurā iesaistījās viņas nevēlētais un apjuktais ķermenis. Bet padomājiet par to divreiz: vai viņa bija mīļā bodīte, kas iestrēdzis slazdā, kuru viņa neparedzēja un kuru bija paredzējis liktenis, vai arī viņa spēlēja tikai pēc savām miesīgajām vēlmēm?

Tas, ko viņa ir izdarījusi, nav slikta lieta. Bet tas, ka ir tik viegli vainot apstākļus, nevis sevi, nav tikai asins sarecēšana, tas ir sirdsapziņas pierādījums, kas vairs nedarbojas tīrības sfērā. Ko jūs darītu, ja būtu viņas vietā? Vai gandrīz jebkurā vietā, kur netiklība var iekļūt un iekļūt bez neviena paziņojuma, bet jūsu. Tas būtu tavs mazais noslēpums, tavs mazais slēptuves sprādziens. Ko tu darītu?

Noklikšķiniet šeit, lai turpinātu lasīt: Vai tā ir jūsu vaina, kuru jūs apkrāpāt?