Lūsijas nāves cēlonis rāda, cik maz esam faktiski attīstījušies

$config[ads_kvadrat] not found

Lucy

Lucy
Anonim

Pat pirms šīs nedēļas jūs, iespējams, esat dzirdējuši par mūsu slaveno Lūsiju Australopithecus afarensis sencis. Viņa dzīvoja tagad Etiopijā, kas ir nedaudz vairāk nekā 3 miljoni gadu - laiks, kad mēs tikai mācījāmies stāvēt stāvus un staigāt pa divām kājām uz zemes. Lucy ļauj mums izpētīt, kā mēs esam kļuvuši par mūsdienu cilvēkiem, kurus mēs šodien uztveram. Mēs zinājām, ka Lucy nomira salīdzinoši jauna, un tagad mēs fiziski pazīstam, kā tas notika: Jauni pierādījumi liecina, ka viņa nomira pēc nokrišanas no koka.

Lucy varētu būt iztērējusi lielu daļu savas dzīves uz vietas, bet pētnieki uzskata, ka viņa un viņas laipni joprojām regulāri ieradās kokos, lai droši un miega laikā. Žurnālā Daba pētnieki secināja, ka kritums no īpaši augsta koka izraisīja Lucy, lai saglabātu ievainojumus, tostarp vairākus kaulu lūzumus, kas viņu nogalināja.

Kognitīvi, mēs esam ievērojami attīstījušies, bet fiziski mēs joprojām esam viena liela mīksta vieta. Salīdzinot ar lielāko daļu dzīvnieku valstības, patiesībā mēs esam diezgan neveikli. Mēs neesam īpaši spēcīgi vai ātri vai izturīgi. Mēs arī nesamazināmies ar laiku. Mēs ļoti viegli pārtraucam; pēdējie 3 miljoni gadu nav mainījušies.

Pēc Australopithecus afarensis attīstījās, lai staigātu pa divām kājām, koku kāpšanas laikā viņi kļuva diezgan briesmīgi; tas bija vienkārši kompromiss, jo mēs turpinājām attīstīties. Tas, iespējams, bija iemesls tam, kāpēc Lūsija nokāpa līdz nāvei (lai gan jāatzīmē, ka vēl agili primāti joprojām mirst no nokrišanas no kokiem šodien), izstiepjot rokas pie viņas, cenšoties lauzt viņas, tieši tāpat kā mēs darīt šodien.

Citiem vārdiem sakot, mēs tagad zinām, kā Lucy nomira. Un dīvaini, viņa nomira tādā veidā, kas pierāda, ka mēs vēl arvien nemainījāmies.

$config[ads_kvadrat] not found